Pašsabotāža: kāpēc atgriežos tajā pašā vietā

Jaunas attiecības sākas savādāk, bet pēc pusgada atkal esi tajā pašā sajūtā, kur bija iepriekšējās. Finanšu situācija uz brīdi uzlabojas, un tad kaut kā atkal esi tur, kur biji pirms gada. Sāc jaunu projektu ar pilnu apņēmību, un aptuveni tajā pašā vietā, kur iepriekšējie, tas apstājas. Katru reizi apstākļi ir citi. Punkts, kurā viss noslīgst, ir viens un tas pats.

Tas nav nejaušība, un tas nav arī pierādījums, ka esi slikti izlēmusi vai izlēmis. Ja tā būtu, dažāda veida situācijas nevestu uz vienu un to pašu iznākumu. Kad viens un tas pats punkts atkārtojas vairākās, šķietami nesaistītās dzīves jomās, tas ir signāls, ka aiz konkrētajiem lēmumiem darbojas viens kopīgs modelis — un tas dzīvo dziļāk par gribasspēku vai plānošanu.

Šis raksts paskaidro, kāpēc šī atkārtošanās notiek, kā to atšķirt no vienkāršas «sāku un pametu» situācijas un kas patiesībā ir vajadzīgs, lai punkts, kurā viss vienmēr apstājas, beidzot pārvietotos.

Kāpēc tas nav tas pats, kas «sāku un pametu»

Ir liela atšķirība starp ieradumu, kas izgaist pēc pāris nedēļām, un modeli, kas atkārtojas vairākās dzīves jomās vienlaikus. Pirmajā gadījumā parasti pietiek sakārtot vidi — konkrētu laiku, cilvēku, kas zina un jautā, kā iet. Par to, kāpēc vide, nevis gribasspēks, notur jaunu ieradumu, sīkāk lasi rakstā Kāpēc sāku un pametu: vide, ne gribasspēks.

Bet, ja vide jau ir sakārtota — attiecības ir citas, darbs ir cits, konts ir tukšs no jauna — un rezultāts tomēr atgriežas tajā pašā punktā, problēma nav apkārtējos apstākļos. Tā ir kaut kas, ko nes līdzi pati persona, neatkarīgi no tā, kur atrodas. Tieši šo atšķirību ir svarīgi redzēt: vides maiņa palīdz noturēt jaunu darbību, bet nemaina to, kas nosaka, kur šī darbība beigās apstāsies.

Modelis, kas velk atpakaļ: doma → sajūta → rīcība → rezultāts

Aiz katras atkārtotas nokļūšanas «tajā pašā vietā» stāv viens un tas pats iekšējais cikls: doma vai uzskats par sevi izraisa sajūtu vai ķermeņa reakciju, tā izraisa rīcību vai izvairīšanos, un rīcība rada rezultātu. Rezultāts pēc tam apstiprina sākotnējo domu — un cikls noslēdzas.

Piemēram, ja kaut kur dziļi ir iestrādāts uzskats «man nepienākas vairāk, nekā man jau ir», jauna iespēja (attiecībās, darbā, naudā) izraisa nevis prieku vien, bet arī nemieru. Šis nemiers noved pie rīcības, kas šķiet loģiska katrā atsevišķā brīdī — atkāpšanās, novilcināšana, izvēle, kas «kaut kā» sabotē progresu — bet kopumā ved atpakaļ uz to pašu, pazīstamo punktu. No malas tas izskatās pēc neveiksmes sērijas. No iekšpuses tā ir sistēma, kas dara tieši to, kam ir ieprogrammēta darīt — sargāt pazīstamo, nevis vēlamo.

Kā šādu uzskatu pamanīt savā domāšanā, skaidrots rakstā Ierobežojošie uzskati: kā tos pamanīt un mainīt.

Par to, kāpēc automātiskās reakcijas nedzīvo apzinātajā prātā un kāpēc tās nemainās tikai ar sarunu ar sevi, plašāk lasi rakstā Kāpēc izpratne par sevi nemaina reakcijas.

Kāpēc izpratne vien nepārvieto šo punktu

Var lasīt grāmatas, iziet terapiju, precīzi zināt, no kurienes uzskats nācis — un tomēr nākamajā reizē, kad parādās līdzīga situācija, rīcība paliek tāda pati. Tas nav zināšanu trūkums. Modelis, kas rada atkārtošanos, ir iestrādāts zemapziņas līmenī, kur apzinātā prāta argumenti nesasniedz to tik dziļi, lai kaut ko reāli pārrakstītu.

Tāpēc darbs, kas patiešām pārvieto šo punktu, notiek nevis analīzes, bet identitātes līmenī — maina nevis to, ko par sevi domā apzināti, bet to, ko zemapziņa uzskata par «normālu» un «pienākošos» sev. Viens veids, kā šāds darbs var izskatīties praksē, aprakstīts rakstā Darbs ar zemapziņu: Jaunā identitāte 2.0.

Kā pamanīt savu ciklu

Pirms modeli var mainīt, to vajag redzēt skaidri — ne kā atsevišķus gadījumus, bet kā vienu atkārtotu shēmu:

• Meklē kopīgo punktu, ne kopīgo situāciju. Attiecības, nauda un darbs var izskatīties pilnīgi atšķirīgi, bet, ja katrā no tām process apstājas pie līdzīgas sajūtas — «tagad kļūst pārāk labi» vai «to es nepelnu» — tas ir tas pats modelis dažādās maskās.
• Pieraksti sajūtu tieši pirms rīcības, kas visu sabotē. Nevis vēlāko skaidrojumu, bet to, kas notika ķermenī sekundi pirms izvēles — saspringums, tukšums, steiga aiziet prom no kaut kā laba.
• Skaties, cik reizes atkārtojas viens un tas pats punkts. Viens gadījums var būt nejaušība. Trešais gadījums tajā pašā punktā vairs nav.

Kas patiesībā pārvieto punktu

Vides maiņa, jauns saraksts vai vēl viena apņemšanās var palīdzēt sākt no jauna — bet, ja punkts, kurā viss apstājas, paliek tas pats, sākšana no jauna tikai atliek nākamo reizi, kad tas atkārtosies. Reāla maiņa notiek tad, kad mainās tas, ko zemapziņa uzskata par pazīstamu un droši pieejamu — nevis tikai tas, ko cilvēks apzināti nolemj gribēt.

Tas ir process, kas prasa vairāk laika nekā viena saruna ar sevi, bet tam ir skaidrs virziens: no atkārtota punkta pamanīšanas uz izpratni par to, ko tas aizsargā, un no tās izpratnes uz reālu maiņu tajā vietā, kur veidojas lēmumi — nevis tikai to sekās.

Biežākie jautājumi

Kā atšķirt pašsabotāžu no vienkārši neveiksmīga perioda?

Neveiksmīgs periods parasti ir saistīts ar konkrētiem, izsekojamiem ārējiem apstākļiem un neatkārtojas vienā un tajā pašā punktā citās dzīves jomās. Pašsabotāžas modelim raksturīgs tas, ka līdzīgs apstāšanās punkts atkārtojas vairākas reizes, dažādos kontekstos, kas savstarpēji nav saistīti.

Vai pašsabotāža nozīmē, ka es apzināti vēlos sev sliktu?

Nē. Apzinātajā līmenī cilvēks parasti ļoti skaidri grib pretējo. Modelis darbojas zemapziņas līmenī, kur mērķis nav «panākt neveiksmi», bet «palikt pazīstamajā un drošajā» — pat tad, ja pazīstamais nav tas, ko cilvēks apzināti izvēlētos.

Vai pietiek ar to, ka es tikai novēroju savu modeli, nedarot neko citu?

Novērošana ir vērtīgs pirmais solis — bez tā nav ko mainīt. Bet, ja modelis ir dziļi iestrādāts un atkārtojas jau ilgu laiku, tikai novērošana bieži nesasniedz to līmeni, kur pati reakcija pārstāj notikt automātiski. Tad noder mērķtiecīgs darbs ar zemapziņas līmeni, ne tikai apzināta refleksija.

Cik ilgā laikā var pārvietot šādu atkārtotu punktu?

Tas atšķiras no cilvēka un modeļa dziļuma, tāpēc precīza skaitļa, kas der visiem, nav. Konsekvents darbs ar vienu konkrētu, atpazītu modeli parasti dod pamanāmas izmaiņas ātrāk nekā mēģinājums risināt visas dzīves jomas vienlaikus.