Kāpēc sāku un pametu: vide, ne gribasspēks

Tas sākas ar sajūsmu. Nolem no rīta iet aukstā dušā, elpot desmit minūtes vai vienkārši celties agrāk. Pirmajās dienās iet viegli — motivācija nes pati. Tad pienāk diena, kad esi noguris, vēls vakars aizvilcies garumā, un lēmums «šodien izlaidīšu» šķiet pilnīgi saprātīgs. Pēc trim tādām dienām ieraduma vairs nav, un paliek tikai jautājums — kāpēc man vienmēr tā?

Atbilde, kas parasti nāk prātā, ir «man pietrūkst disciplīnas». Tā ir ērta atbilde, jo tā beidzas ar tevi — nav ko mainīt ārpusē, tikai jāsaņemas stiprāk. Problēma ir tā, ka šī atbilde nav precīza. Gandrīz vienmēr aiz «pietrūkst disciplīnas» stāv nevis rakstura trūkums, bet vide, kas katru dienu no jauna prasa lēmumu, ko cilvēks ar spēcīgu gribasspēku pieņemtu tikpat grūti kā tu.

Kāpēc gribasspēks ilgtermiņā zaudē

Gribasspēks strādā kā resurss, kas dienas laikā izsīkst. No rīta, kad esi izgulējies un galva skaidra, izlemt sākt kaut ko jaunu ir viegli. Vakarā, pēc darba, lēmumiem un cilvēkiem, tas pats lēmums prasa daudz vairāk piepūles — un tieši tad visbiežāk nāk atteikšanās. Tas nav raksturs, kas mainās dienas laikā. Tas ir resurss, kas tiek iztērēts.

Otra problēma: ja ieradumu notur tikai apzināta izlemšana, tas nozīmē, ka to var apturēt jebkurš apstāklis — slikts miegs, saspringta nedēļa, ceļojums. Ieradums, kas pastāv tikai tavā gribā, ir tikpat trausls, cik traušu ir šī griba konkrētajā dienā.

Ko dara vide, ko gribasspēks nevar

Vide ir viss, kas ap lēmumu jau ir sakārtots pirms tu to pieņem — cilvēki, kas gaida, laiks, kas ierakstīts kalendārā, atgādinājums, kas atnāk, nevis jāatceras pašam. Vide neprasa katru rītu izlemt no jauna, jo lēmums jau ir pieņemts iepriekš, kad motivācijas bija vairāk.

Konkrēts piemērs: ja auksto dušu plāno «kad būs laiks», tas nekad nenotiek, jo laiku vienmēr var atrast citam. Ja tai vietā ir konkrēts brīdis dienā, ko dara vienmēr — piemēram, uzreiz pēc parastās dušas — lēmums pazūd, paliek tikai darbība. Par to, kā šo pirmo soli sākt praktiski, var lasīt rakstā Auksta duša: ieguvumi un kā to sākt.

Otrs vides elements ir cilvēki. Ja neviens nezina, ka mēģini kaut ko mainīt, pārtraukšana nekam neko nemaksā — nav neviena, kam paskaidrot. Ja kāds cits zina un gaida, ka pastāstīsi, kā gāja, pārtraukšanai parādās cena. Tā nav kontrole no malas — tā ir vienkārši atbildība, kas vairs nav tikai tavā galvā.

Diskomforts kā daļa no plāna, ne kā negadījums

Ir vēl viena kļūda, kas pastiprina «sāku un pametu» ciklu: doma, ka pareizi izvēlēts ieradums jutīsies viegls. Patiesībā jebkurš ieradums, kas kaut ko maina, sākumā jutīsies neērti — tieši tāpēc tas maina. Ja gaidi, ka diskomforts pazudīs pirms turpināt, gaidīsi mūžīgi. Par to, kāpēc mērens diskomforts ir instruments, ne kavēklis, sīkāk rakstā Labais stress jeb hormēze — kas tas tāds?

Tas pats attiecas uz motivāciju kopumā. Motivācija nav pastāvīgs stāvoklis, ko vajag «atgūt» — tā ir vilnis, kas nāk un iet. Sistēma, kas balstās uz vidi, nevis motivāciju, turpinās strādāt arī tad, kad viļņa nav. Plašāk par saikni starp komfortu, diskomfortu un ilgtspējīgu maiņu var lasīt rakstā Kā atgriezt prieku ikdienā, ja komforts to nomāc

Ko var mainīt jau šonedēļ

Trīs konkrēti soļi, kas maina vidi, nevis prasa vairāk gribasspēka:

• Piesien darbību pie kaut kā, kas jau notiek katru dienu — pēc zobu tīrīšanas, pirms kafijas, uzreiz pēc modinātāja. Nevis «kad būs laiks», bet konkrēts brīdis, kas jau eksistē tavā dienā.
• Pasaki vismaz vienam cilvēkam, ko dari. Nevis lūdz kontroli, tikai lai kāds zina un var pajautāt, kā iet. Šis vienkāršais fakts maina to, cik viegli ir pārtraukt klusībā.
• Plāno pirmo grūto dienu, nevis cerē, ka tās nebūs. Ja zini iepriekš, ka reiz pienāks diena, kad negribēsies, un jau esi izlēmis, ka tajā dienā izdarīsi mazāko iespējamo versiju (piemēram, 30 sekundes vietā 3 minūšu), pārtraukums nekad nenotiek — tikai īslaicīgs samazinājums.

Neviens no šiem soļiem nav par to, kā «saņemties stiprāk». Tie ir par to, kā sakārtot vidi tā, lai turpināšana kļūst par vieglāko izvēli, nevis par tādu, kas katru dienu jāizcīna no jauna.

Biežākie jautājumi

Kāpēc man šķiet, ka citiem disciplīna padodas viegli, bet man ne?

Visbiežāk tas, kas no malas izskatās pēc dzelzs disciplīnas, patiesībā ir laba vide — cilvēki ap sevi, fiksēts laiks, sistēma, kas neprasa katru dienu izlemt no jauna. Redzams ir rezultāts, nevis struktūra aiz tā.

Vai tas nozīmē, ka gribasspēks vispār nav vajadzīgs?

Gribasspēks ir vajadzīgs, lai izveidotu vidi pirmo reizi — pieteiktos grupai, ierakstītu laiku kalendārā, pateiktu kādam par nodomu. Pēc tam vide pārņem lielāko daļu darba, un gribasspēks vairs nav galvenais resurss, ko tērē katru dienu.

Cik ilgi jāturpina, lai jaunā vide sāktu justies dabiska?

Precīzs skaitlis atšķiras no cilvēka uz cilvēku, bet praksē vairums pamana pāreju no «piespiešanas» uz «tā vienkārši ir daļa no dienas» pēc vairākām nedēļām regulāras atkārtošanas — nevis pēc vienas perfektas nedēļas.

Ko darīt, ja arī ar vidi joprojām pamet pēc pāris reizēm?

Tas parasti nozīmē, ka vide vēl nav pietiekami konkrēta — piesaiste citam notikumam ir pārāk vispārīga vai neviens cits par to nezina. Šeit palīdz vide, kas ir gatava jau uzbūvēta: regulāra grupa un tikšanās, kas notiek neatkarīgi no tavas dienas noskaņojuma, notur pat tad, kad paša sistēma vēl nav nostabilizējusies.