Ko sagaidīt pēc darba ar zemapziņu: 101 klienta anketa
Pēc katras hipnoterapijas vai regresijas sesijas klients saņem anketu. Tajā nav jautājuma «vai tev patika». Tajā ir jautājumi par stāvokli pirms un pēc, par to, kas mainījās uzvedībā, kas bija grūti un ko cilvēks plāno darīt tālāk.
Divos gados sakrājusies 101 aizpildīta anketa. Šis raksts ir tas, ko no tām var secināt, ja lasa godīgi: arī to, kas nenostrādāja. Visi citāti ir anonīmi, ar noņemtām detaļām, pēc kurām kādu varētu atpazīt.
Ja tu apsver darbu ar zemapziņu, šis ir reālistiskāks priekšstats nekā jebkura atsauksme.
Pirmā diena: miers, nogurums vai abi
Pirms sesijas lielākā daļa cilvēku sevi raksturo kā neitrālus vai saspringtus. Aptuveni katrs trešais atnāk satraukts. Pēc sesijas septiņi no desmit raksta «mierīgs» vai «ļoti mierīgs».
Bet miers nav vienīgais, kas notiek pirmajā dienā. Ļoti bieži nāk arī nogurums.
«Vakarā pēc sesijas bija ļoti liels nogurums. Šobrīd neliels pašsajūtas uzlabojums.»
«Uzreiz pēc sesijas bija dulla galva. Dienas gaitā bija pacilājoša un viegla sajūta. Trešajā dienā bija vēlme sakārtot un iztīrīt māju, un ar vieglu roku liku nost lietas, kas jau gadiem nebija izmantotas.»
Nogurums pēc sesijas ir normāls. Nervu sistēma stundu ir strādājusi režīmā, kurā tā ikdienā nestrādā. Tāpēc labākais, ko vari izdarīt pēc sesijas, ir neplānot neko svarīgu tajā vakarā. Viena dalībniece to iemācījās no pretējā:
«Pēc sesijas uzreiz bija viena darba tikšanās. Saruna nebija ne viegla, ne patīkama. Man žēl, ka man nebija laika pabūt mierā pēc sesijas un izdzīvot pieredzēto.»
Kāpēc atbildes nāk ar novēlošanos
Visbiežākā frāze anketās pie jautājuma par atziņām nav atziņa. Tā ir «uz šo jāatbild vēlāk».
«Šķiet, ka atziņām vēl jāatnāk.»
«Vairāk ieskatus guvu pēc sesijas no tā, ko piedzīvoju sesijā, kuras laikā man likās, ka diži daudz nepieredzu. Joprojām turpinu izprast.»
Tas ir svarīgi saprast pirms pirmās sesijas. Cilvēks gaida, ka atklāsme notiks krēslā, ar aizvērtām acīm. Parasti tā notiek pēc divām dienām, veikalā vai sarunā ar mammu. Sesija nav vieta, kur tu saproti. Sesija ir vieta, kur kaut kas izkustas, un saprašana seko pati.
Tāpēc anketā ir arī jautājums par uzvedību, nevis tikai par domām. Un tieši tur parādās interesantākais.
«Pamanīju, ka izvēlos citādākus modeļus. Konferencē sēdēju pirmajā rindā, ko līdz šim nekad neesmu darījusi.»
«Man bija ieplānota fotosesija dažas stundas pēc sesijas. Pozēju sabiedriskā vietā, kur apkārt staigā tūristi, un man bija diezgan vienaldzīgi, vai viņi skatās. Agrāk es būtu daudz saspringtāka.»
Ko cilvēki atklāj: robeža starp «mans» un «mantots»
Ja visas 101 anketas saliek kopā, atklājumiem ir trīs lielas tēmas.
Pirmā ir dzimta un vecāki. Tā ir visbiežākā. Cilvēks atnāk ar dusmām, bailēm vai nedrošību un atklāj, ka tās nav sākušās viņā.
«Ka esmu dusmojusies uz tēti, bet patiesībā tās bija mammas dusmas.»
«Sapratu, ka manas bailes sabojāt savu veselību ir nodotas no vecākiem, kuri patiesībā vēlējās mani pasargāt.»
«Pieredzēju, ka sevī nesu arī savas dzimtas sieviešu emocionālo pieredzi.»
Otrā ir atdotais spēks. Izpatikšana, nespēja pateikt «nē», kauns par to, ka man ir labāk nekā citiem.
«Savu spēku atdevu citam, tāpēc teju katra diena bija kā atkal viss no sākta gala.»
«Bija atziņa, ka vajag biežāk teikt «nē», ja kaut kas nepatīk un nav pieņemams. Nevajag izdabāt cilvēkiem.»
«Kauns ir liela problēma un ietekmē visas manas dzīves tēmas.»
Trešā ir nauda kā sajūta, nevis skaitlis. Šī tēma parādās retāk, bet tad, kad parādās, tā ir ļoti konkrēta.
«Par naudu, ka tā ir pietiekoša visiem, un nav atkarīga no tā, cik paspēj saskaitīt.»
«Man it kā jākaunas, ka man ir vairāk naudas, varu atļauties to un šito, ir bijusi citādāka pieredze un nāku klajā ar idejām.»
Pamana, ka nevienā no šīm tēmām atklājums nav «jauna informācija». Cilvēki paši to raksta: «jaunums tas īsti nebija, bet nezināju, ka tam ir tik liela bloķējoša ietekme.» Zemapziņas darbs nedod jaunus faktus. Tas parāda, cik smagi ir vecie.
Kad nesanāk
Būtu negodīgi rakstīt tikai par to, kas izdevās. Anketās ir arī otra puse, un tā ir pamācoša.
Četri cilvēki no 101 atbildēja, ka sesijas mērķi netika risināti. Vēl aptuveni katrs desmitais pēc sesijas jutās saspringtāks vai sliktāk nekā pirms tās. Viena dalībniece vairākas dienas pēc sesijas jutās kā bedrē un nožēloja, ka to darījusi. Tas ir jāzina, nevis jāslēpj.
Tas, kas visbiežāk traucē, ir trīs lietas.
Prāts, kas komentē. Visprecīzāk to aprakstīja viens dalībnieks:
«Grūtības ar savu prātu, kurš visu laiku bļāva: tas esmu es, es to izdomāju, tā nav vīzija, tas es, es, es.»
Nogurums pirms sesijas. Cilvēks, kurš savu pieredzi novērtēja ar trīs no desmit, pats uzrakstīja iemeslu: «Lai sesija izdotos, ir jābūt resursā, tāpēc labāk rīta pusē to darīt.» Ja tu atnāc tukšs, zemapziņai nav ar ko strādāt.
Gaidas pēc bildēm. Daļa cilvēku neredz vizuālus tēlus. Viņi jūt, dzird vai vienkārši zina. Ja tu gaidi kino un tā nav, prāts nolemj, ka nekas nenotiek, un tieši tas aptur procesu.
Neviens no šiem šķēršļiem nenozīmē, ka tev tas neder. Tie nozīmē, ka pirmajā sesijā vajag mazāk gaidīt un vairāk ļauties. Tie, kas atnāca otro reizi, gandrīz vienmēr rakstīja, ka otrajā reizē bija vieglāk.
Kā nostiprināt: trīs prakses, ko cilvēki izvēlas paši
Anketā ir jautājums «kā tu integrēsi atziņas ikdienā». Atbildes ir pārsteidzoši līdzīgas, un neviens tās nav diktējis.
Pašpārbaude vairākas reizes dienā. Visbiežākā atbilde. «Nočekot trīs reizes dienā, kā es jūtos. Ieliku telefonā atgādinājumus.» Tas ir viss. Bez aplikācijām.
Rakstīšana. «Sāku rakstu darbus. Pierakstīšu savas sajūtas, atklājumus, sapņus. Citādi baigā putra.» Sesijā redzētais izbalē trīs dienās, ja to nepieraksta.
Viens jautājums pirms rīcības. «Pirms kaut ko daru, uzdodu jautājumu: vai tas ved mani tur, kur es gribu?» Šis jautājums ir vērtīgāks par jebkuru atziņu, jo tas strādā katru dienu.
Šīs trīs lietas ir tas, kas atšķir cilvēku, kuram sesija bija interesanta pieredze, no cilvēka, kuram sesija kaut ko mainīja. Par to, kāpēc mēs atgriežamies vecajā vietā arī pēc labas atklāsmes, esmu rakstījis atsevišķi: pašsabotāža un kāpēc atgriežos tajā pašā vietā.
Kur turpināt
Viena sesija ir sākums. Anketas to rāda skaidri: atziņas nāk pēc tam, un tās jānotur ar praksi. Tāpēc turpinājumam ir vairāki ceļi atkarībā no tā, kas tev šobrīd vajadzīgs.
Ja tev vajag regulāru ritmu, kurā zemapziņas darbs, elpošana un ķermenis iet kopā, tam ir Pāreja. Tā ir vieta, kur pašpārbaude un rakstīšana kļūst par ieradumu, nevis labu nodomu.
Ja tavs jautājums ir par to, kas tu esi, kad noņem izpatikšanu, kaunu un mantotās bailes, tam ir Identitāte 2.0. Ja jautājums ir par naudu kā sajūtu, par to, kāpēc tā «izsīkst» vai rada kaunu, tam ir Nauda 2.0. Ko dalībnieki piedzīvo šajās grupās, var izlasīt rakstā darbs ar zemapziņu: ko dalībnieki piedzīvo praksē.
Ja tēma ir pārāk personiska grupai vai tev vajag, lai kāds iet līdzi tieši tavā stāstā, ir individuālais darbs.
Biežākie jautājumi
Vai pēc sesijas es jutīšos labāk?
Visticamāk mierīgāk, un diezgan iespējams, ka arī noguris. Aptuveni katrs desmitais pirmajā dienā jūtas saspringtāks. Tas parasti pāriet dažās dienās, un tieši tad nāk atziņas.
Kas notiek, ja es neko neredzu?
Nekas slikts. Daļa cilvēku sesijā nevis redz, bet jūt vai zina. Bilžu trūkums nenozīmē, ka process nenotiek. Traucē nevis bilžu trūkums, bet prāts, kas to komentē.
Cik sesiju vajag?
Anketas rāda, ka otrā sesija gandrīz vienmēr ir vieglāka par pirmo, jo prāts jau zina, ka nekas biedējošs nenotiek. Cik tālāk, atkarīgs no tēmas. Tāpēc ir gan viena sesija, gan grupu programmas, gan ilgāks individuāls darbs.